Startup stāsti no malas bieži izskatās vienkārši. Kāds izdomāja labu ideju, uzbūvēja projektu, palaida to internetā, un cilvēki sāka nākt. Pēc dažiem gadiem uzņēmums jau bija miljonu vai miljardu vērts.
Šajos stāstos parasti redzam sākumu un rezultātu, bet gandrīz neredzam visu, kas bija pa vidu: neveiksmīgās versijas, tukšās palaišanas, klientu meklēšanu, nepareizos pieņēmumus, atteikumus un gadus, kuros nekas vēl neliecināja par lieliem panākumiem.
Tāpēc, sākot savu projektu, ir viegli noticēt vairākiem bīstamiem mītiem: ka ar pirmo mēģinājumu izdosies trāpīt pareizi, ka labs projekts pats atradīs lietotājus un ka pēc palaišanas galvenais darbs būs pabeigts.
Patiesībā uzbūvēt projektu bieži ir vieglākā daļa. Grūtāk ir saprast, ko būvēt, atrast auditoriju un pārliecināt cilvēkus mainīt savu līdzšinējo rīcību.
Vispirms: ko nozīmē, ka startups ir “izdevies”?
Par startupiem mēdz atkārtot dramatiskus skaitļus: 90% neizdodas, izdodas tikai 1% vai pat mazāk. Problēma ir tā, ka dažādi avoti ar vārdu “izdodas” saprot pilnīgi dažādas lietas.
Vai uzņēmums ir veiksmīgs, ja tas izdzīvo piecus gadus? Ja tas sāk pelnīt? Ja dibinātājs var sev maksāt algu? Ja investori atgūst ieguldīto? Vai tikai tad, ja tas kļūst par miljardu vērtu uzņēmumu?
Ja par panākumu uzskatām stabilu, pelnošu mazu uzņēmumu, izdošanās iespēja noteikti nav mazāka par vienu procentu. Taču, ja mērķis ir kļūt par nākamo Airbnb, Pinterest vai citu globāla mēroga uzņēmumu, tad šāds iznākums tiešām ir ārkārtīgi rets.
Tāpēc precīzāk būtu teikt šādi:
Lielākā daļa startupu nekļūst par ļoti lieliem uzņēmumiem. Taču tie daži, kuriem izdodas sasniegt globālu mērogu, var atpelnīt daudzus neveiksmīgus mēģinājumus.
Tieši uz šo principu balstās arī riska kapitāla modelis. Investors negaida, ka visi desmit uzņēmumi portfelī kļūs vienlīdz veiksmīgi. Daļa neizdosies, daļa atdos ieguldīto, bet viens izcils uzņēmums var radīt nesamērīgi lielu atdevi.
Individuālam dibinātājam situācija gan ir citāda. Investors risku sadala starp daudziem uzņēmumiem, bet dibinātājs vienā projektā iegulda savu laiku, naudu un vairākus dzīves gadus. Tāpēc viņam īpaši svarīgi ir pārbaudīt pieņēmumus pakāpeniski un neuzbūvēt visu projektu, pirms ir saņemti pirmie tirgus signāli.
1. kļūda: ticēt, ka ar pirmo mēģinājumu uzreiz trāpīsi
Veiksmīgu startupu stāsti vēlāk tiek saīsināti līdz vienai skaistai idejai. Rodas iespaids, ka dibinātāji jau sākumā precīzi zināja, ko cilvēki gribēs un kā projekts izskatīsies pēc pieciem gadiem.
Parasti tā nav.
Airbnb aizsākums meklējams 2007. gadā, kad dibinātāji savā Sanfrancisko mājoklī uzņēma trīs viesus. Taču tas vēl nebija pierādījums, ka radīts nākamais globālais ceļošanas uzņēmums. Sekoja vairākas palaišanas, naudas trūkums, mēģinājumi piesaistīt uzmanību un projekta uzlabošana. Airbnb oficiālajā vēstures aprakstā var redzēt, ka ceļš no pirmā eksperimenta līdz augošai platformai nebija viens veiksmīgs lēciens.
Arī Pinterest nepiedzima kā tūlītējs masu projekts. Tas tika palaists 2010. gadā un sākumā auga lēni. Uzņēmuma līdzdibinātājs Bens Silbermans vēlāk atcerējās, ka pazina daudzus pirmos lietotājus vārdā un pat publicēja savu telefona numuru, lai cilvēki redzētu, ka aiz projekta ir īsts cilvēks. Pirms Pinterest komanda bija veidojusi citu projektu - iepirkšanās lietotni Tote - un novēroja, ka cilvēkus vairāk interesē saglabāt un grupēt atrastās lietas, nevis tās uzreiz iegādāties.
No malas vēlāk redzams Pinterest. No iekšpuses tas bija secīgu novērojumu, sarunu un izmaiņu rezultāts.
Tas nenozīmē, ka katram projektam gadiem jāgaida panākumi. Tas nozīmē, ka pirmā versija ir jāuztver kā jautājums tirgum, nevis kā galīgā atbilde.
Praktisks piemērs: cilvēks vēlas izveidot lietotni, kas palīdz kaimiņiem aizdot cits citam instrumentus. Viņš var pavadīt gadu, būvējot profilus, vērtējumus, karti, apdrošināšanu un čatu. Taču pirmais jautājums ir daudz vienkāršāks: vai vienā konkrētā apkaimē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri vispār grib aizdot un aizņemties instrumentus?
To var sākt pārbaudīt ar vienu rajonu, vienkāršu sarakstu un manuāli koordinētiem darījumiem. Ja cilvēki pakalpojumu nelieto, problēma, iespējams, nav nepietiekami skaistā mobilajā lietotnē.
2. kļūda: domāt - ja uzbūvēšu, cilvēki atnāks
Šis ir viens no noturīgākajiem tehnoloģiju projektu mītiem.
Idejas autoram projekts ir prātā katru dienu. Viņš zina, kāpēc tas ir noderīgs, saprot visas tā iespējas un redz nākotnes potenciālu. Taču pārējā pasaule par šo projektu neko nezina. Cilvēki jau izmanto citus rīkus, viņiem ir savi ieradumi, viņi ir aizņemti un negaida jaunu reģistrācijas formu.
Projekta palaišana pati par sevi nerada auditoriju.
Interneta veikals bez apmeklētājiem ir tikai katalogs. SaaS projekts bez pārdošanas procesa ir tikai strādājoša programmatūra. Mobilā lietotne, kuru neviens neatrod, neatšķiras no lietotnes, kura nav palaista.
Pirms izstrādes vajadzētu spēt atbildēt ne tikai uz jautājumu “ko mēs būvēsim?”, bet arī uz jautājumu:
Kā pirmie 100 īstie lietotāji par mums uzzinās?
Nevis “internetā”. Nevis “sociālajos tīklos”. Nevis “palaidīsim reklāmu”. Vajadzīgs konkrēts ceļš.
Piemēram:
- personīgi uzrunāsim 50 grāmatvedības birojus;
- vienosimies ar trim nozares asociācijām;
- iesaistīsim pirmos skolotājus, kuri projektu izmantos savās klasēs;
- atradīsim vienu konkrētu Facebook grupu, kurā jau pulcējas mūsu auditorija;
- izveidosim bezmaksas rīku, kuru cilvēki meklē Google;
- piesaistīsim vienu partneri, kuram jau ir mūsu vēlamie klienti.
Ja nav nevienas ticamas atbildes, izplatīšanas problēma pastāv jau pirms projekta izstrādes.
3. kļūda: projektu veidot pirms auditorijas atrašanas
Auditorija nav abstrakts ieraksts biznesa plānā, piemēram, “sievietes vecumā no 25 līdz 45 gadiem” vai “mazie un vidējie uzņēmumi”. Tā ir konkrēta cilvēku grupa ar kopīgu problēmu, kuru iespējams sasniegt.
Piemēram, “skolotāji” ir ļoti plaša auditorija. Matemātikas skolotāji ASV pamatskolās, kuri regulāri pērk digitālus mācību materiālus, jau ir daudz konkrētāka grupa. Ir skaidrāka problēma, vietas, kur viņi pulcējas, un veids, kā pārbaudīt maksātspēju.
Auditorijas atrašana pirms projekta nenozīmē savākt tūkstošiem Instagram sekotāju. Tas var nozīmēt arī:
- 20 sarunas ar potenciālajiem klientiem;
- nelielu e-pasta gaidītāju sarakstu;
- profesionālu kopienu, kurā dibinātājs jau piedalās;
- dažus uzņēmumus, kas gatavi izmēģināt pilotprojektu;
- pirmos priekšpasūtījumus;
- partneri ar esošu klientu loku.
Piemēram, ja tiek plānots rīks zobārstniecības klīnikām, daudz vērtīgāk par 10 000 nejaušu sociālo tīklu sekotāju var būt pieci klīniku vadītāji, kuri regulāri iesaistās projekta izmēģināšanā.
Šāda auditorija palīdz ne tikai pārdot. Tā palīdz saprast valodu, reālo darba procesu, iebildumus un funkcijas, par kurām klients patiesībā ir gatavs maksāt.
4. kļūda: būvēt “vitamīnu”, kad vajadzīgas “pretsāpju zāles”
Projektu pasaulē mēdz nošķirt “vitamīnus” un “pretsāpju zāles”.
Vitamīns var būt patīkams un noderīgs, bet bez tā cilvēks var iztikt. Pretsāpju līdzeklis risina problēmu, kuru cilvēks jau tagad vēlas novērst.
Piemēram, lietotne, kas katru rītu parāda iedvesmojošu citātu, var būt jauka. Taču lielākajai daļai cilvēku tās trūkums nerada pietiekami sāpīgu problēmu, lai viņi mainītu ieradumus vai maksātu abonementu.
Savukārt rīks, kas uzņēmumam automātiski atrod neapmaksātus rēķinus un palīdz atgūt naudu, risina izmērāmu problēmu. Klients var salīdzināt projekta cenu ar zaudēto naudu un ietaupīto laiku.
Labs startup projekts ne vienmēr risina dramatisku dzīves problēmu. Arī izklaide, statuss un ērtība var būt ļoti spēcīgi motīvi. Taču jābūt skaidram, kāpēc cilvēks rīkosies tagad, nevis vienkārši pateiks: “Interesanta ideja.”
Pirms būvēšanas ir vērts jautāt:
- Ko cilvēks dara šobrīd, lai šo problēmu atrisinātu?
- Cik daudz laika vai naudas viņš tās dēļ zaudē?
- Vai viņš jau maksā par nepilnīgu alternatīvu?
- Cik bieži problēma atkārtojas?
- Kas notiek, ja viņš neko nemaina?
Ja atbilde ir “nekas īpašs”, iespējams, tiek būvēts vitamīns. Vitamīni arī var kļūt par veiksmīgiem projektiem, bet tos parasti ir grūtāk pārdot.
5. kļūda: uzbrukt izteiktam tirgus līderim ar nedaudz labāku projektu
Ja tirgū ir viens dominējošs spēlētājs, lietotāji nepāries pie jauna risinājuma tikai tāpēc, ka tas ir modernāks vai tam ir glītāks dizains.
Latvijā labs piemērs ir ss.com. Cilvēkiem var nepatikt tā dizains vai atsevišķas lietošanas detaļas, taču platformai ir tas, ko konkurentam visgrūtāk nokopēt: pircēji un pārdevēji jau atrodas vienuviet.
Jaunam sludinājumu portālam nepietiek būt par 20% ērtākam. Sākumā tajā nebūs ne tik daudz sludinājumu, ne tik daudz pircēju. Lai cilvēks mainītu ieradumu un pieņemtu tukšākas platformas risku, piedāvājumam jābūt nevis nedaudz, bet nesalīdzināmi labākam - vai arī jāatrisina pavisam cita, daudz šaurāka problēma.
Reizēm saka, ka jaunam projektam jābūt septiņas vai desmit reizes labākam. Tas nav matemātisks likums. Tā ir noderīga domāšanas mēraukla: vai ieguvums ir pietiekami liels, lai kompensētu pāriešanas neērtības, ieradumu un esošā tīkla priekšrocības?
Ja nevar uzvarēt visu tirgu, var sākt ar kategoriju, kuru līderis apkalpo slikti. Piemēram, nevis veidot “vēl vienu sludinājumu portālu”, bet platformu tikai pārbaudītiem industriālās tehnikas darījumiem ar apskati, transportēšanu un drošu apmaksu.
Tad projekts nekonkurē tikai ar skaistāku saskarni. Tas piedāvā pilnīgi citu vērtību konkrētam klientam.
6. kļūda: baidīties no tirgus, kurā jau ir konkurenti
Pretēja kļūda ir uzskatīt, ka konkurentu esamība automātiski padara ideju sliktu.
Ja tirgū darbojas vairāki uzņēmumi, tas var būt labs signāls. Kategorija jau eksistē, klienti saprot projektu un ir pieraduši par to maksāt. Jaunam spēlētājam nav jāsāk ar tirgus izglītošanu no nulles.
Piemēram, ja uzņēmumiem jau ir vairāki algu aprēķina rīki, tas pierāda, ka problēma ir reāla un tai ir budžets. Jaunajam projektam nav obligāti jāuzvar visa kategorija. Tas var būt labākais risinājums:
- ļoti maziem uzņēmumiem;
- vienai konkrētai valstij;
- attālinātām komandām;
- grāmatvedības birojiem;
- uzņēmumiem ar stundas darbiniekiem;
- klientiem, kuriem svarīga konkrēta integrācija.
Konkurence nozīmē, ka būs jācīnās par savu vietu. Taču tukšs tirgus ne vienmēr nozīmē brīvu iespēju. Dažreiz tas nozīmē, ka klientiem šāds projekts vienkārši nav vajadzīgs.
Jāmeklē nevis tirgus bez konkurentiem, bet tirgus, kurā ir pieprasījums un kur iespējams skaidri pamatot savu atšķirību.
7. kļūda: nenovērtēt pilnīgi jaunas idejas grūtības
Unikāla ideja izklausās īpaši vērtīga. Nav konkurentu, projekts ir pirmais un, ja kategorija izaug, pirmajam spēlētājam var būt ievērojama priekšrocība.
Taču tam ir arī otra puse: klienti vēl nezina, ka viņiem šāds projekts ir vajadzīgs. Nav ierastas kategorijas, meklēšanas vaicājumu, budžeta pozīcijas vai skaidra salīdzinājuma.
Ja cilvēks Google meklē “grāmatvedības programma mazam uzņēmumam”, viņš jau zina, ko vēlas. Ja tiek radīta pilnīgi jauna projektu kategorija, neviens vēl nemeklē tās nosaukumu. Vispirms jāizskaidro problēma, tad jaunais risinājuma veids un tikai pēc tam savs projekts.
Tas nozīmē garāku pārdošanu un lielākas tirgus izglītošanas izmaksas.
Toties, ja jaunā kategorija aiziet, pirmajam veiksmīgajam spēlētājam var būt priekšrocības:
- zīmols kļūst par kategorijas sinonīmu;
- pirmie lietotāji palīdz uzlabot projektu;
- uzkrājas dati un pieredze;
- rodas tīkls, kuru nākamajiem spēlētājiem grūti atkārtot;
- uzņēmums var ietekmēt to, kā klienti vispār domā par kategoriju.
Tātad “nevienam citam tāda nav” nav ne pierādījums labai idejai, ne iemesls to atmest. Tas ir signāls, ka jātestē ne tikai projekts, bet arī tas, vai cilvēki saprot pašu jauno kategoriju.
8. kļūda: paļauties, ka reklāma atrisinās pārdošanu
Reklāma var būt ļoti efektīva. Taču tā nav maģisks slēdzis, kas vāju vai neskaidru projektu pārvērš pieprasītā biznesā.
Īpaši projekta sākumā maksas reklāma bieži nestrādā ekonomiski. Iemesli var būt dažādi:
- vēl nav skaidrs, kurš ir īstais klients;
- reklāmas vēstījums nav pietiekami precīzs;
- projekts neprasa tūlītēju rīcību;
- landing page nepārliecina;
- nav atsauksmju un uzticības signālu;
- klienta iegūšanas cena ir lielāka par pirmā pirkuma peļņu;
- projekta lietošanas laiks ir pārāk īss, lai reklāma atmaksātos.
Vienkāršs piemērs: abonements maksā 10 eiro mēnesī, vidējais klients paliek trīs mēnešus, bet pēc maksājumu un pakalpojuma izmaksām uzņēmumam paliek 15 eiro. Ja viena maksājoša klienta iegūšana reklāmā maksā 30 eiro, lielāks reklāmas budžets tikai ātrāk palielinās zaudējumus.
Reklāma sāk strādāt daudz labāk, kad uzņēmums jau zina:
- kas ir vērtīgākais klientu segments;
- kādu problēmu tas risina;
- kāds solījums pārliecina;
- cik cilvēku kļūst par maksātājiem;
- cik ilgi viņi paliek;
- cik lielu summu drīkst iztērēt viena klienta iegūšanai.
Ir arī izņēmumi. Dažus vienkāršus, vizuālus un impulsīvi nopērkamus projektus var veiksmīgi pārdot ar reklāmu jau no pirmās dienas. Dažreiz dibinātājs nejauši atrod ļoti precīzu auditoriju un piedāvājumu. Taču veidot biznesa plānu ar domu “ieliksim reklāmu, un pircēji nāks” ir bīstami.
Reklāma labi pastiprina to, kas jau darbojas. Tā reti izdomā projekta tirgu dibinātāja vietā.
9. kļūda: gaidīt ātru rezultātu no sociālajiem tīkliem un SEO
Sociālie tīkli un meklētāju optimizācija var kļūt par ļoti vērtīgiem klientu avotiem. Taču abi parasti prasa laiku.
Jauns sociālo tīklu konts bez auditorijas reti sāk nest stabilus pārdošanas rezultātus pēc pieciem ierakstiem. Nepieciešams saturs, atkārtošanās, mijiedarbība un laiks, lai saprastu, kas cilvēkiem ir interesants.
Arī SEO nav tūlītējs kanāls. Rakstam jābūt publicētam, meklētājam tas jāatrod un jānovērtē, vietnei jāiegūst uzticamība. Konkurētspējīgā tēmā tas var prasīt mēnešus vai ilgāk.
Tas nenozīmē, ka SEO vai sociālie tīkli nav tā vērti. Tieši pretēji - ilgtermiņā tie var samazināt atkarību no maksas reklāmas. Taču, ja uzņēmumam klienti vajadzīgi nākamajā mēnesī, nevar paļauties tikai uz to, ka šodien sākts blogs drīz nodrošinās stabilu pieprasījumu.
Sākumā bieži vajadzīga tiešāka pieeja:
- personīga pārdošana;
- dibinātāja esošais kontaktu loks;
- sadarbības partneri;
- nozares kopienas;
- pilotprojekti;
- individuāli sagatavoti piedāvājumi;
- sarunas ar cilvēkiem, kuriem problēma jau ir aktuāla.
Šis darbs nav tik mērogojams kā SEO, taču sākumā tas dod kaut ko vērtīgāku - tiešu kontaktu ar tirgu.
10. kļūda: sajaukt cilvēku interesi ar vēlmi maksāt
“Laba ideja” nav tas pats, kas pirkums.
Draugi, kolēģi un aptaujātie cilvēki bieži vēlas būt pieklājīgi. Viņi var teikt, ka projektu izmantotu, taču reālā situācijā nereģistrējas, neatbild uz e-pastu vai nav gatavi samaksāt.
Tāpēc daudz vērtīgāki par komplimentiem ir rīcības signāli:
- cilvēks atstāj kontaktinformāciju;
- rezervē demonstrāciju;
- piekrīt pilotprojektam;
- dod piekļuvi saviem datiem;
- velta laiku projekta ieviešanai;
- veic priekšpasūtījumu;
- samaksā.
Piemēram, desmit restorānu īpašnieki var atzīt, ka darbinieku maiņu plānošanas rīks izklausās ļoti noderīgs. Bet, ja neviens nav gatavs iedot savu pašreizējo grafiku un izmēģināt pirmo versiju, interese vēl nav pierādīta.
Jautājums nav tikai “vai jums tas patīk?”. Labāk jautāt: “Kā jūs šo problēmu risināt šobrīd?”, “Kad tā notika pēdējo reizi?” un “Ko jūs būtu gatavi darīt, lai izmēģinātu risinājumu?”.
11. kļūda: pārāk ilgi būvēt klusumā
Daudzi dibinātāji baidās ideju parādīt pārāk agri. Projekts vēl nav skaists, trūkst funkciju, un šķiet, ka nepabeigta versija radīs sliktu iespaidu.
Rezultātā sešus vai divpadsmit mēnešus tiek būvēts projekts bez reāliem lietotājiem. Šajā laikā komanda pieņem desmitiem lēmumu, balstoties uz minējumiem.
Agrīna versija nav jārāda visai pasaulei. To var dot pieciem rūpīgi izvēlētiem cilvēkiem, kuriem konkrētā problēma tiešām ir aktuāla. Šādi lietotāji bieži piedod nepabeigtu dizainu, ja risinājums viņiem rada vērtību.
Jo agrāk parādās reāla lietošana, jo lētāk ir mainīt nepareizu virzienu.
Ko darīt pirms lielas izstrādes?
Pirms ieguldīt pilnā projektā, ir vērts iziet cauri dažiem praktiskiem jautājumiem.
1. Nosauc konkrēto klientu
Nevis “visi, kuriem tas varētu noderēt”, bet viena sasniedzama grupa ar kopīgu problēmu.
2. Atrodi šo cilvēku pašreizējo risinājumu
Konkurents ne vienmēr ir cits startups. Tas var būt Excel, WhatsApp, e-pasts, papīra lapa, algots darbinieks vai vienkārši problēmas ignorēšana.
3. Pārbaudi problēmu sarunās
Runā par cilvēka iepriekšējo rīcību, nevis tikai par hipotētisku nākotni. Reāls nesens piemērs ir vērtīgāks par solījumu “jā, es tādu projektu noteikti izmantotu”.
4. Izdomā pirmo klientu iegūšanas ceļu
Ja projekts būtu gatavs rīt, kam tieši tu to parādītu? Kā tu šo cilvēku sasniegtu? Kāpēc viņš tev atbildētu?
5. Izveido mazāko ticamo testu
Tas var būt landing page, demonstrācija, manuāls pakalpojums, priekšpasūtījums vai ļoti šaurs MVP. Testam jāprasa no potenciālā klienta reāla rīcība.
6. Iepriekš nosaki panākuma signālu
Piemēram: pieci maksājoši klienti, desmit pilotprojekti, noteikts pieteikumu īpatsvars vai atkārtota lietošana pēc četrām nedēļām.
7. Tikai tad palielini ieguldījumu
Kad ir pirmie pierādījumi, var pamatot nākamo izstrādes posmu, pārdošanas komandu vai lielāku reklāmas budžetu.
Visiem šiem noteikumiem ir izņēmumi
Startup vidē gandrīz katram padomam var atrast pretēju veiksmes stāstu.
Ir projekti, kas kļuvuši populāri uzreiz. Ir uzņēmumi, kas ilgi būvēti slepenībā un pēc palaišanas strauji izauguši. Ir jaunas kategorijas, kuras cilvēki pieņēmuši pārsteidzoši ātri. Ir uzņēmumi, kuri ar pirmo reklāmas kampaņu atraduši pelnošu klientu piesaistes modeli. Ir arī “vitamīni”, bez kuriem cilvēki sākumā mierīgi dzīvoja, bet kuri vēlāk kļuva par ikdienas paradumu.
Tāpēc šie principi nav dabas likumi. Tie ir veidi, kā samazināt risku.
Izņēmums var notikt. Taču nav gudri veidot visu biznesa plānu ar pieņēmumu, ka tieši tavs projekts būs izņēmums.
Labākais startup domāšanas veids nav pesimisms. Tas ir disciplinēts optimisms: ticēt idejas potenciālam, bet katru svarīgo pieņēmumu pārbaudīt pēc iespējas lēti un agri.
Projekts nav tikai tas, ko uzbūvē
Labs projekts ir nepieciešams, bet ar to nepietiek.
Startup ir vairāku savstarpēji saistītu lietu kopums:
- problēma, kuru cilvēki tiešām vēlas atrisināt;
- projekts, kas šo problēmu atrisina pietiekami labi;
- auditorija, kuru iespējams sasniegt;
- saprotams vēstījums;
- pārdošanas vai izplatīšanas ceļš;
- ekonomika, kurā klienta iegūšana ilgtermiņā atmaksājas;
- spēja mācīties un mainīt sākotnējos pieņēmumus.
Uzbūvēt šodien tiešām ir vieglāk nekā agrāk. Pieejami gatavi maksājumi, mākoņpakalpojumi, atvērtā pirmkoda risinājumi un mākslīgā intelekta izstrādes rīki. Viens cilvēks var izveidot to, kam agrāk vajadzēja veselu komandu.
Taču tieši tāpēc rodas arvien vairāk projektu. Lietotāju uzmanība nekļūst lielāka tādā pašā tempā.
Tādēļ svarīgākais jautājums nav tikai:
Vai mēs to varam uzbūvēt?
Svarīgāk ir jautāt:
Kam tas ir tik ļoti vajadzīgs, ka viņš būs gatavs to atrast, izmēģināt un par to samaksāt?
Ja uz šo jautājumu ir laba, ar reālu rīcību pārbaudīta atbilde, izstrāde iegūst jēgu.